Kalnu slēpošana

Neredzīgie un daļēji redzīgie slēpotāji sacenšas tādos pašos sporta veidos kā redzīgie slēpotāji:slalomā, milzu slalomā, nobraucienā un supergigantā. Šajā sporta veidā tiek piemēroti Starptautiskās Slēpošanas Federācijas noteikumi ar nelielām izmaiņām, ko veikusi  IBSA  un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC).Kalnu slēpošanā piedalās visas B kategorijas (B1, B2, B3), savukārt  IPC  un Starptautiskās Slēpošanas Federācijas rīkotajās sacensībās visas trīs klases sacenšas kopā, izmantojot dažādo redzes traucējumu faktoru kopumu. Neredzīgie slēpotāji piedalījušies visās Paralimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos kopš 1970. gada. 

Pavadonis

Redzīgais pavadonis palīdz neredzīgajam vai daļēji redzīgajam slēpotājam orientēties distancē. Pāris strādā kā komanda – ja kāds no viņiem tiek diskvalificēts vai nespēj finišēt, izstājas visa komanda.

Komunikācija

Jaunākās tehnoloģijas un neredzīgo slēpošana „iet roku rokā”. Neredzīgā slēpotāja orientēšanai var tikt izmantots skaļrunis, bet modernās tehnoloģijas piedāvā jaunu elektronisku sistēmu, ko pavadonis apliek sev ap vidukli. Daži B2 klases slēpotāji saņem informāciju no sava pavadoņa ar sakaru ierīces palīdzību, kas piestiprināta abu sportistu aizsargķiverēm.

Distanču slēpošana

Distanču slēpošanas sacensībās tiek iekļautas divas disciplīnas: distanču slēpošana un biatlons. Distanču slēpošana ir ļoti populāra Ziemeļvalstīs un Austrumeiropas valstīs. Neredzīgos un daļēji redzīgos slēpotājus vada redzīgs slēpotājs, izmantojot to pašu adaptēšanās metodi kā kalnu slēpošanā. 

Distanču slēpošana ietver sacensības pa sliedēm (ceļu) gan individuāli, gan komandā, izmantojot klasisko vai brīvo stilu. Biatlona sacensības norit trasē. Starp slēpošanas distancēm ir apstāšanās vieta šaušanai. Sportistiem tiek doti pieci šāvieni, lai trāpītu mērķī. Sods par katru netrāpītu šāvienu var būt gan laika sods, kas tiek pievienots kopējam laikam, vai arī soda aplis par katru netrāpītu šāvienu.